Joga

Jogas vēsture

Mūsdienās ar vārdu „joga” bieži vien tiek saprasta īpaša vingrošana apvienojumā ar meditāciju, taču šāds priekšstats ir ļoti nepareizs. Joga ir vesela filozofija ar ļoti senu vēsturi un garu attīstības ceļu. Sākotnēji joga vispār nesaistījās ar nekādu fizisku praktizēšanu, bet gan tikai ar garīgo sevis pilnveidošanu.

Jogai ir ļoti sena un neskaidra izcelsme, kas nav konkrēti datējama. Pirmo reizi vārds „joga” tika pieminēts aptuveni 1 500 gadus p.m.ē., senākajos hinduistu svētajos rakstos. Aptuveni 600 gadus p.m.ē. joga tika skaidrota jau daudz plašāk, iekļaujot to Vēdu rakstos, bet šīs garīgās mācības izcelsme ir vēl daudz senāka. Pētot arheoloģiskās liecības, pat tiek izvirzīta teorija, ka joga tika praktizēta jau vairāk kā 2 000 gadu p.m.ē.

Tiek uzskatīts, ka jogas praktizēšanu aizsāka Ziemeļindijas hinduisti, kas tiecās pēc garīgās apskaidrības, tomēr vēlāk liela ietekme jogā ir bijusi budistu mācībai. Sākotnēji šī mācība tika nodota tikai mutiski, tāpēc arī nav nosakāms precīzs tās izcelsmes laiks. Garīgās mācības skolotāji saviem mācekļiem nodeva zināšanas par meditāciju un garīgo līdzsvaru. Sākotnēji joga vairāk bija filozofija, bet tās daudzās izpausmes un praktizēšanas veidi ir radušies tai attīstoties vairāku tūkstošu gadu laikā.

Aptuveni 1 000 gadus p.m.ē. vēdiskajā sabiedrībā notika krasas pārmaiņas. Attīstoties tirdzniecībai, notika arī aktīva ideju un uzskatu apmaiņa. Arvien vairāk cilvēku sāka interesēties par dzīves jēgu, esamību un misiju uz šīs zemes. Sākotnējā jogas mācība strauji izplatījās un tās filozofijai pievienojās arvien vairāk sekotāju. Daudzi pat pievērsās askētiskam dzīves veidam un no pilsētām pārvācās uz dziļiem laukiem vai pat savvaļu, lai atrisinātu savas dzīves un esamības dilemmas.

Tā pamazām izveidojās vairāki jogas praktizēšanas veidi un teorētiskie virzieni. Kā jau tika minēts, aptuveni 600 gadus p.m.ē. jogas mācība tika pierakstīta vēdiskajos komentāros un tie tika nosaukti par upanišadām. Tajās aprakstīta jogas pamata ideoloģija – sevis meklējumi – un veidi kā nonākt līdz iekšējam līdzsvaram. Upanišadas pamatā ir teikts, ka ikkatrs var piedzīvot garīgo atbrīvošanos, jo visos cilvēkos ir dievišķais, tikai ir jāprot to atrast.

Kaut arī jogas idejām bija diezgan daudz piekritēju, praksē joga ilgus gadus tomēr bija tikai atsevišķu garīgo līderu un apskaidrības meklētāju nodarbošanās. Viņi apņēmās ievērot askētisku dzīvesveidu un dzīvot bez laicīgās pasaules baudām. Līdz pat 2. gadsimtam p.m.ē. ar jogu nenodarbojās parasti sabiedrības locekļi, ģimenes cilvēki utt., jo jogas mācība pieprasīja, lai tās piekritēji dzīvo noslēgtībā.

2. gadsimtā p.m.ē. jogas koncepcija ievērojami mainījās, jo svētajos rakstos tika iekļauts teksts no dziedājuma, kas apliecina, ka ar jogu var nodarboties ikviens. Nav jāatsakās no laicīgās dzīves, lai nodotos sevis izzināšanai. Tika nošķirti arī vairāki jogas veidi jeb novirzieni, bet joga joprojām bija tikai filozofiska mācība. Vēlāk tā tika sistematizēta un apvienota sūtrās.

Mūsdienās jogas ideoloģija un pamatnostādnes ir ļoti atšķirīgas nekā sākotnēji. Arī mūsdienās šīs jogas sūtras ir pamats jogas mācībai un praktizēšanai, kaut gan, kā jau sākumā tika minēts, ar jogu bieži tiek saprasta tikai fiziska sevis pilnveidošana, proti, dažādi stiepšanās vingrojumi kombinācijā ar meditāciju. Tiem, kas sevi uzskata par jogas praktizētājiem, gan noteikti vajadzētu vismaz iepazīties ar jogas filozofijas pamatiem un izlasīt šīs minētās sūtras, citādi fizisko praktizēšanu drīzāk var saukt par vienkāršu vingrošanu, nevis jogu.