Kas ir joga?

Pat daudzi, kas paši regulāri nodarbojas ar jogu, bieži vien nezina neko par jogas patieso nozīmi. Joga nav tikai fiziska sevis attīstīšana, tas ir daudz plašāks jēdziens, kas sevī ietver vairākas sistēmas un veidus. Tā ir vesela filozofija, kas izveidojusies vairāku tūkstošu gadu garumā un ko ir ietekmējuši dažādi reliģiskie uzskati un garīgo līderu atziņas.

Vārds „joga” nozīmē „apvienot” jeb „savienot”, jo pēc pamata būtības joga ir gan fiziskā ķermeņa, gan prāta atbrīvošana un saplūšana ar dievišķo jeb visumu. Tas ir veids, kā panākt, ka cilvēks nonāk harmonijā ar sevi, attīstot gan ķermeni, gan garu (domu spēku, intelektu utt.). Ja cilvēks spēj kontrolēt sevi visos minētajos līmeņos, viņš kļūst spēcīgs un apgarots. Cilvēks spēj savā dzīvē panākt visu, ko vien vēlas, ir tikai jāattīsta spēja pozitīvi domāt, tādējādi veicinot panākumus. Ar pozitīvu domāšanu ir iespējams uzveikt slimības, neveiksmes un visu citu negatīvo, ar ko nākas sastapties mūsdienu steidzīgajā dzīves ritmā.

Kaut gan joga ir tūkstošiem gadu veca un laika gaitā tā ir pierakstīta gan hinduistu svētajos rakstos, gan dažādu garīgo līderu sarakstītās grāmatā un citos literatūras avotos, tās nav tikai zināšanas. Joga ir cilvēka apziņas stāvoklis. Ja cilvēki nenodarbojas ar jogu garīgā līmenī, tā ir vienkārša vingrošana vai atpūta, nevis saplūšana ar visumu. Vingrošana un citas fiziskās un garīgās aktivitātes, kas kopumā tiek dēvētas par jogu, ir tikai jogas instrumenti, kā nonākt līdz šai minētajai saplūšanai ar visumu.

Vēl mūsdienu sabiedrībā pastāv maldīgs priekšstats, ka joga ir tiešā veidā saistīta ar hinduismu un ir viens no šīs reliģijas praktizēšanas veidiem, līdzīgi kā lūgšanās kristiešiem. Tiesa, joga ir cēlusies no ziemeļu Indijas hinduistu askētiskā dzīvesveida un daudzi elementi no tā ir saglabājušies līdz mūsdienām, bet joga nesludina hinduismu vai kādu citu reliģiju, turklāt jogu lielā mērā ir ietekmējuši arī dažādu budisma elementi. Nav jābūt hinduistam, lai nodarbotos ar jogu.

Mūsdienās jogai ir ļoti daudz stilu un veidu. Kopumā visu jogu var iedalīt klasiskajā jogā un jogas atzaros, kas veidojušies pēdējo gadsimtu laikā. Pie klasiskās jogas pieskaitāma Hatha joga, Radža joga, Karma Joga, Bhakti joga un Jnana joga. Šie jogas veidi pamatā ir dažādi jogas instrumenti, kā nonākt līdz garīgajai apskaidrībai un saplūšanai ar visumu. Hatha joga ir tas, ko vairums saprot ar jogu kopumā, proti, fiziskās veselības un formas uzlabošana ar vingrinājumu, pareizas elpošanas un meditācijas palīdzību. Radža joga attīsta garīgumu un intelektu. Tā ir vairāk teorētiska mācība. Karma joga arī ir garīga mācība, bet tā galvenokārt fokusējas uz mīlestību pret citiem un savas sirdsapziņas attīrīšanu. Bhakti joga ir nodošanās augstākam spēkam un Jnana joga ir intelektuālās evolūcijas piegājiens.

Parasti, lai pilnībā izprastu, kas ir joga un saplūšana ar visumu, ir jānodarbojas ar vairākiem jogas pamata veidiem. Tikai teorija par to, kas ir joga vai arī tikai jogas praktizēšana bez padziļinātām zināšanām neko daudz nedos. To, kas ir joga patiesībā spēj saprast tikai tie, kas ar to nodarbojas.

Mūsdienās ar jogu var nodarboties ļoti daudzās jogas studijās vai pat SPA centros un fitnesa centros, bet ir svarīgi, lai jogas instruktors tiešām būtu zinošs un pārzinātu gan jogas pamata ideoloģiju, gan vairākus tās veidus.

Jogas vēsture

Mūsdienās ar vārdu „joga” bieži vien tiek saprasta īpaša vingrošana apvienojumā ar meditāciju, taču šāds priekšstats ir ļoti nepareizs. Joga ir vesela filozofija ar ļoti senu vēsturi un garu attīstības ceļu. Sākotnēji joga vispār nesaistījās ar nekādu fizisku praktizēšanu, bet gan tikai ar garīgo sevis pilnveidošanu.

Jogai ir ļoti sena un neskaidra izcelsme, kas nav konkrēti datējama. Pirmo reizi vārds „joga” tika pieminēts aptuveni 1 500 gadus p.m.ē., senākajos hinduistu svētajos rakstos. Aptuveni 600 gadus p.m.ē. joga tika skaidrota jau daudz plašāk, iekļaujot to Vēdu rakstos, bet šīs garīgās mācības izcelsme ir vēl daudz senāka. Pētot arheoloģiskās liecības, pat tiek izvirzīta teorija, ka joga tika praktizēta jau vairāk kā 2 000 gadu p.m.ē.

Tiek uzskatīts, ka jogas praktizēšanu aizsāka Ziemeļindijas hinduisti, kas tiecās pēc garīgās apskaidrības, tomēr vēlāk liela ietekme jogā ir bijusi budistu mācībai. Sākotnēji šī mācība tika nodota tikai mutiski, tāpēc arī nav nosakāms precīzs tās izcelsmes laiks. Garīgās mācības skolotāji saviem mācekļiem nodeva zināšanas par meditāciju un garīgo līdzsvaru. Sākotnēji joga vairāk bija filozofija, bet tās daudzās izpausmes un praktizēšanas veidi ir radušies tai attīstoties vairāku tūkstošu gadu laikā.

Aptuveni 1 000 gadus p.m.ē. vēdiskajā sabiedrībā notika krasas pārmaiņas. Attīstoties tirdzniecībai, notika arī aktīva ideju un uzskatu apmaiņa. Arvien vairāk cilvēku sāka interesēties par dzīves jēgu, esamību un misiju uz šīs zemes. Sākotnējā jogas mācība strauji izplatījās un tās filozofijai pievienojās arvien vairāk sekotāju. Daudzi pat pievērsās askētiskam dzīves veidam un no pilsētām pārvācās uz dziļiem laukiem vai pat savvaļu, lai atrisinātu savas dzīves un esamības dilemmas.

Tā pamazām izveidojās vairāki jogas praktizēšanas veidi un teorētiskie virzieni. Kā jau tika minēts, aptuveni 600 gadus p.m.ē. jogas mācība tika pierakstīta vēdiskajos komentāros un tie tika nosaukti par upanišadām. Tajās aprakstīta jogas pamata ideoloģija – sevis meklējumi – un veidi kā nonākt līdz iekšējam līdzsvaram. Upanišadas pamatā ir teikts, ka ikkatrs var piedzīvot garīgo atbrīvošanos, jo visos cilvēkos ir dievišķais, tikai ir jāprot to atrast.

Kaut arī jogas idejām bija diezgan daudz piekritēju, praksē joga ilgus gadus tomēr bija tikai atsevišķu garīgo līderu un apskaidrības meklētāju nodarbošanās. Viņi apņēmās ievērot askētisku dzīvesveidu un dzīvot bez laicīgās pasaules baudām. Līdz pat 2. gadsimtam p.m.ē. ar jogu nenodarbojās parasti sabiedrības locekļi, ģimenes cilvēki utt., jo jogas mācība pieprasīja, lai tās piekritēji dzīvo noslēgtībā.

2. gadsimtā p.m.ē. jogas koncepcija ievērojami mainījās, jo svētajos rakstos tika iekļauts teksts no dziedājuma, kas apliecina, ka ar jogu var nodarboties ikviens. Nav jāatsakās no laicīgās dzīves, lai nodotos sevis izzināšanai. Tika nošķirti arī vairāki jogas veidi jeb novirzieni, bet joga joprojām bija tikai filozofiska mācība. Vēlāk tā tika sistematizēta un apvienota sūtrās.

Mūsdienās jogas ideoloģija un pamatnostādnes ir ļoti atšķirīgas nekā sākotnēji. Arī mūsdienās šīs jogas sūtras ir pamats jogas mācībai un praktizēšanai, kaut gan, kā jau sākumā tika minēts, ar jogu bieži tiek saprasta tikai fiziska sevis pilnveidošana, proti, dažādi stiepšanās vingrojumi kombinācijā ar meditāciju. Tiem, kas sevi uzskata par jogas praktizētājiem, gan noteikti vajadzētu vismaz iepazīties ar jogas filozofijas pamatiem un izlasīt šīs minētās sūtras, citādi fizisko praktizēšanu drīzāk var saukt par vienkāršu vingrošanu, nevis jogu.